Ko jūs redzat
Solā ir viens 50 mm objektīvs, izjaukts pa sliedi, lai tā stikla grupas un misiņa helikoīds būtu redzami, nevis paslēpti korpusā: aizmugurējā grupa pie stiprinājuma, diafragma starp grupām, priekšējā grupa uz helikoīda. Velciet fokusa gredzenu (vai pagrieziet ripu uz konsoles), un helikoīds ieskrūvē vai izskrūvē priekšējo grupu. Izvēlieties f/2, f/5.6 vai f/16, un diafragma atver vai aizver cauri ejošo gaismas konusu. Pārslēdziet objektīvu uz Salikts vai nospiediet X, un daļas saslīd atpakaļ vienā korpusā.
Objektīva priekšā režģa stikla loksne stāv patiesajā fokusa attālumā un griež cauri nelielu dioramu: priede 37 cm attālumā, būda 55 cm un kalna virsotne 95 cm, trīs pieturas, uz kurām lec pogas Priekšplāns, Vidusplāns un Fonā. Aiz objektīva, sliedes otrā galā, stari nolaižas uz sensora paša matēto stiklu. Attēls, ko tas rāda, ir otrādi, tāpat kā īsts objektīvs to vienmēr projicē, pirms spogulis vai ekrāns to jūsu labā apgriež atpakaļ pareizi.
Slēdzis Aina vadības elementu augšā vērš to pašu objektīvu uz vēl diviem objektiem, katram ar savu mācību: suņa portrets, kur asā zona ir aptuveni centimetru dziļa, un osta krēslā, kur katra neasā gaisma kļūst par bokeh bumbu.
Fokusa plakne ir plakne, nevis punkts
Objektīvs vienlaikus var panākt patiesu fokusu tikai vienā attālumā. Gaisma no punkta šajā attālumā iziet no objektīva aizmugures kā konuss, kas sašaurinās līdz punktam tieši uz sensora. Gaisma no jebkā tuvāka vai tālāka sašaurinās līdz punktam pirms sensora vai aiz tā, tāpēc, kad tā sasniedz stiklu, tā ir atkal izplēsusies mazā diskā. Tieši to zīmē mirdzošais režģis uz sola: nevis izplūdušu zonu, bet vienu plakanu plakni, kas griež ainu tur, kur to noliek fokusa gredzens. Viss, kas ir šajā plaknē, ir punkts. Viss ārpus tās ir disks, un disks kļūst lielāks, jo tālāk tas atrodas no plaknes jebkurā virzienā.
Kāpēc asā zona tuvumā ir tik tieva un kā diafragma to paplašina
Fokusējiet uz priedi 37 cm attālumā un iestatiet diafragmu f/2, un zona, kas joprojām šķiet pieņemami ass, sniedzas no apmēram 36.7 cm līdz 37.3 cm: tikko puscentimetru dziļa. Aizveriet līdz f/5.6 un tā pieaug līdz aptuveni 36.3-37.8 cm, apmēram 15 mm. Aizveriet vēl vairāk līdz f/16 un tā stiepjas līdz apmēram 34.9-39.3 cm, gandrīz 44 mm, astoņas reizes vairāk nekā f/2 no tās pašas vietas. Tas ir viss triks aiz diafragmas aizvēršanas makro uzņēmumam vai produktu fotografēšanai: objektīvs nav mainījies, mainījies tikai tā laistā gaismas konusa platums, un šaurāks konuss panes lielāku attālumu abās plaknes pusēs, pirms tā disks kļūst pietiekami liels, lai to pamanītu.
Attālums dara to pašu darbu, nemaz neskarot diafragmu. Pārvietojiet fokusa punktu uz virsotni 95 cm attālumā, un pat pie f/2 asā zona ir apmēram 4 cm dziļa, aptuveni septiņas reizes dziļāka nekā tā pati f/2 jums deva pie 37 cm. Nekas tik tuvu objektīvam nekad neuzvedīsies kā kaut kas 95 cm attālumā, kādu diafragmu arī izvēlētos.
Izmantojiet abus reizē, un izmaiņas ir dramatiskas. Fokusējiet uz virsotni 95 cm attālumā, aizveriet līdz f/16, un asā zona sniedzas no apmēram 81 cm līdz 114 cm, aptuveni 32 cm dziļumā: gandrīz sešdesmit reižu vairāk nekā puscentimetrs, ar ko sākāt pie 37 cm un f/2. Uz sola plānā stikla loksne uzbriest par dziļu bloku ap kalnu.
Ko nozīmē „pietiekami ass“
Asuma dziļums patiesībā nav robeža, tas ir vērtējums, kam piešķirts skaitlis. Šis sols uzskata disku par pieņemami asu, kad tas ir mazāks par sensora izplūduma apli, ko šeit ņem kā standarta 43.27 mm pilnā kadra diagonāli, dalītu ar 1500, aptuveni 0.029 mm uz paša sensora. Tā ir tā pati konvencija, ko izmanto Asuma dziļuma kalkulators, tāpēc abi rīki nekad nav nesaskaņā par to, kur zona beidzas.
Šo vērtējumu var vērot uz paša sola. Fokusējiet uz priedi pie f/2, un virsotne, kas atrodas 58 cm tālāk, nonāk uz sensora kā disks aptuveni 2.4 mm šķērsgriezumā, apmēram 6.6% no kadra platuma: pietiekami izplūdis, lai no pirmā acu uzmetiena šķistu kā fona izplūdums. Aizveriet līdz f/16, neskarot fokusu, un tā pati virsotne sarūk līdz aptuveni 0.3 mm, zem 1% no kadra platuma. Tas joprojām ir desmit reizes vairāk par izplūduma apli, tāpēc sols to joprojām tur ārpus asās zonas: tagad skaidrs kalns, nevis traips, bet redzami mīkstāks par priedi.
Kāpēc deguns ir ass un acs izplūdusi
Pārslēdziet ainu uz Portrets, un objektīvs ir vērsts uz suni tik tuvu, ka tas piepilda kadru: deguna gals 45 cm attālumā, tuvākā acs 50 cm, tālākā acs 53 cm. Šādā attālumā 50 mm objektīvam pie f/2 nav gandrīz nekādas rezerves. Fokusējiet uz tuvāko aci, un asā zona sniedzas no aptuveni 49.5 cm līdz 50.5 cm: apmēram centimetru dziļa sejai, kas no deguna gala līdz tālākajai acij ir 8 cm dziļa.
Deguns ir tuvākā un izcilākā lieta kadrā, tāpēc fokusam tur ir viegli nolaisties. Fokusējiet uz degunu, un asā zona atrodas no aptuveni 44.6 cm līdz 45.4 cm, mazāk par centimetru, ar abām acīm aiz tās. Tuvākā acs nonāk uz sensora kā disks aptuveni 0.31 mm šķērsgriezumā, gandrīz vienpadsmit reizes vairāk par 0.029 mm izplūduma apli, bet tālākā acs kā 0.47 mm disks, sešpadsmit reizes vairāk: ass deguns un divas izplūdušas acis, un acis ir pirmais, uz ko jebkurš skatās. Pat f/16 to neglābj: ar fokusu atstātu uz deguna zona beidzas pie aptuveni 48.6 cm, joprojām pirms tuvākās acs.
Uzlieciet fokusu uz aci, un aina apvēršas. Tuvākā acs kļūst par punktu, bet deguns, 5 cm tās priekšā, kļūst par 0.31 mm disku. Tālākā acs, vēl 3 cm tālāk, pie f/2 joprojām nonāk kā 0.16 mm disks, vairāk nekā piecas reizes lielāks par izplūduma apli, tāpēc viena acs ir ass, bet otra tikai gandrīz. Parasti tā ir labākā fotogrāfija: izplūdis deguns šķiet kā dziļums, izplūdusi acs šķiet kā garām. Lai abas acis būtu asas, fokusējiet starp tām 51.5 cm attālumā un aizveriet līdz f/5.6: asā zona tagad sniedzas no 50 cm līdz aptuveni 53.1 cm, 3.1 cm dziļa, abas acis nonāk tajā (tuvākā tikai tikko), un deguns paliek izplūdis 0.14 mm disks. Aizvēršana vien nepietiek: pie f/5.6 ar fokusu joprojām uz tuvākās acs zona beidzas pie aptuveni 51.5 cm, pirms tālākās acs. Tuvplānā svarīgāk, kur novietojat asu zonu, nekā cik dziļu to padarāt.
Skatīt uz sola: fokusa plakne uz deguna gala, ar abām acīm aiz tās.
No kurienes rodas bokeh
Bokeh ir tas pats disks vēlreiz, tikai vieglāk saskatāms. Katrs gaismas punkts, kas nav fokusa plaknē, sasniedz sensoru kā disks, un maza spilgta gaisma tumšā fonā šo disku padara neiespējami nepamanāmu. Pārslēdziet ainu uz Osta, osta krēslā, un fokusējiet uz laivu 40 cm attālumā, pie f/2: lampa 70 cm attālumā, 30 cm aiz plaknes, nonāk kā disks aptuveni 1.5 mm šķērsgriezumā, vairāk nekā 4% no kadra platuma, bet gaisma tik tālu kā kupols 110 cm attālumā kā 2.3 mm disks, vairāk nekā 6%. Tā ir atšķirība starp gaismas punktu un gaismas bumbu.
Diska izmērs ir atkarīgs no divām lietām. Pirmā ir tas, cik tālu gaisma atrodas no fokusa plaknes. Fokusējiet uz lampu, un lampa sarūk līdz punktam, gaisma pie kupola, tagad tikai 40 cm aiz plaknes, izplešas tikai līdz 0.7 mm, un laiva, 30 cm priekšā, izaug līdz 1.4 mm. Otra ir diafragma. Disks ir mazs attēls tai atverei, caur kuru gaisma nākusi, tāpēc tas mainās proporcionāli šai atverei: ar fokusu atpakaļ uz laivu aizverot līdz f/16, atvere ir astoņreiz šaurāka nekā pie f/2, un tāpat lampas disks: apmēram 0.19 mm, ap pusi procenta no kadra platuma. Tā vairs nav bumba, tikai mirdzums, un joprojām ne ass: 0.19 mm ir vairāk nekā sešas reizes lielāks par izplūduma apli, tāpēc sols joprojām skaita lampu ārpus asās zonas.
Arī forma nāk no diafragmas. Apaļa atvere dod apaļus diskus; taisnu lapiņu diafragma dod daudzstūri ar vienu malu uz katru lapiņu. Solā esošajam objektīvam to ir septiņas, tāpēc tā diski pilnībā atvērtā diafragmā ir gandrīz apaļi un kļūst septiņstūraini, diafragmu aizverot.
Skatīt uz sola: matētais stikls, fokusēts uz laivu pie f/2, ar ostas gaismām aiz tās, kas pārvērtušās par diskiem.
Fokusa sērija un apvienošana
Ekrāns konsoles vidū satur piecus tās pašas ainas kadrus, fokusētus pakāpeniski dziļāk: 33 cm, 42 cm, 55 cm, 72 cm un 95 cm, katru uzņemtu ar jebkuru jūsu izvēlēto diafragmu. Noklikšķiniet uz kadra, un objektīvs pārfokusējas uz šo attālumu. Tā ir fokusa sērija, secība, ko makro vai produktu fotogrāfs patiešām uzņem, kad ar vienu diafragmu nevar visu objektu ievietot asajā zonā, lai difrakcija tik un tā neizmīkstinātu visu. Apvienošanas programmatūra tad patur tikai asāko apgabalu no katra kadra un sapludina tos vienā attēlā, kas ir ass no priekšas līdz aizmugurei tā, kā neviena atsevišķa ekspozīcija pati nespētu.
No kurienes patiesībā rodas garām palaists fokuss
Īstā fotosesijā reti noiet greizi matemātika. Autofokusa punkts fiksējas uz žogu, nevis uz seju aiz tā. Objekts noliecas uz priekšu tās divas vai trīs centimetrus, kas f/1.8 portretam ir rezervē starp fokusa fiksēšanu un slēdža nospiešanu. Korpuss un objektīvs nedaudz nesaskan par to, kur viņu pašu fokusa motors domā, ka ir „fokusā“, un katrs kadrs nonāk nedaudz priekšā vai aiz plaknes, ko domājāt. Nekas no tā neparādās kā izplūdusi fotogrāfija, ko varētu vēlāk labot, tikai kā saglabājamā fotogrāfija, ko jūs nesaņēmāt, blakus deviņiem gandrīz identiskiem kadriem, kuros saņēmāt.
Cik daudz gaismas tiek cauri
Diafragma ir atvēruma izmērs, ko atstāj diafragmas lapiņas. Fotogrāfi to mēra soļos: viens pilns solis ielaiž tieši pusi no iepriekšējā soļa gaismas vai divreiz vairāk nekā nākamais solis. F skaitļi izskatās vienmērīgi izvietoti, f/2, f/2.8, f/4, f/5.6, f/8, f/11, f/16, bet gaisma mainās atkarībā no atveres laukuma, nevis platuma, tāpēc tā krīt kā 1 dalīts ar f skaitļa kvadrātu. Aizverot no f/2 līdz f/16, sešus pilnus soļus, gaisma nekrīt līdz sestajai vai astotajai daļai: tā krīt līdz 1/64. Vērojiet matēto stiklu sola sensora galā, aizverot diafragmu, un tieši to jūs redzat: tā pati atvere, kas paplašina vai sašaurina asuma zonu, nosaka arī to, cik gaišs attēls ir sākumā, pirms vārdu saka slēdža laiks vai ISO.
Slēdža laiks un kustīgā sprauga
Slēdža laiks ir tas, cik ilgi sensoram ļauts ievākt gaismu. Velciet slēdža slīdni pa labi, un attēls uz stikla kļūst gaišāks, par vienu soli ar katru laika dubultošanos, un viss kustīgais sāk izplūst, tiešraidē, pirms esat kaut ko uzņēmis. Nospiediet Fotografēt, un sola fokālplaknes slēdzis darbojas palēninājumā, lai jūs varētu vērot, kā tas strādā: divi aizkari šķērso kadru, viens to atver, un otrs dzenas pakaļ, lai to atkal aizvērtu. Lēnāk par 1/250s, zibspuldzes sinhronizācijas ātrumu, pirmais aizkars pabeidz šķērsošanu, pirms otrs dodas ceļā. Ātrāk par to abi aizkari virzās kopā kā šaura sprauga, caurskenējot gaismu pāri kadram, nevis atverot to visu uzreiz.
Kamēr slēdzis ir atvērts, aina turpina kustēties, un sols renderē visu ekspozīciju, nevis vienu mirkli, tāpēc viss, kas kustējās, izplūst: suņa astes luncināšana, putna spārnu vēziens, kaija, kas šķērso ostu. Turot kameru rokās, virsū uzkrājas otrs izplūduma veids, trīcēšana, kas ir pārāk maza, lai to pamanītu ar aci, bet pietiekami liela, lai izmīkstinātu fotogrāfiju, jo ilgāk slēdzis paliek atvērts. Praktisks noteikums ir aptuveni viens dalīts ar fokusa attālumu, apmēram 1/50s sola 50 mm objektīvam. Focus Lab to nedaudz atvieglo, tāpēc trīcēšana sāk būt redzama pie 1/40s un lēnāk. Ieslēdziet pārslēgu Statīvs, un tā pazūd, atstājot tikai to, ko dara pats objekts.
ISO: skaļuma pagriešana, nevis gaismas
Diafragma un slēdža laiks abi kontrolē, cik daudz gaismas patiesībā sasniedz sensoru. ISO to nedara: tas nāk pēc tam, pastiprinot signālu, ko sensors jau ievācis, tāpat kā klusa ieraksta skaļuma palielināšana nepievieno neko, kā iepriekš nebija. Paaugstiniet ISO, un fotogrāfija kļūst gaišāka, bet troksnis, graudainība un plankumi vienmērīgos laukumos aug arī, jo pastiprinātājs pastiprina signālu, kas veidots no mazāka fotonu skaita tādu pašu spilgtumu. Uz sola šis troksnis ir tikko redzams pirms aptuveni ISO 3200 un kļūst acīmredzams pie ISO 12800. ISO ir pēdējā svira, ko vilkt, noderīgs, kad diafragma jau ir tik plaši atvērta, cik vien var, un slēdža laiks jau ir tik lēns, cik jūs varat noturēt vai objekts pieļauj.
Ekspozīcijas trijstūris un kameras ripa
Diafragma, slēdža laiks un ISO ir ekspozīcijas trijstūris: mainiet vienu, un, lai saglabātu to pašu spilgtumu, jāmainās vienam no pārējiem diviem. Sola režīmu ripa atspoguļo īstu kameru. Režīmā M, manuālajā, noklusējumā, jūs iestatāt visus trīs paši, un katra izmaiņa uzreiz redzama attēlā. Režīmā A, diafragmas prioritātē, jūs izvēlaties diafragmu, un kamera izdomā slēdža laiku. Režīmā S, slēdža prioritātē, jūs izvēlaties slēdža laiku, un kamera izdomā diafragmu. Ekspozīcijas mērītājs nolasa, cik tālu rezultāts ir no pareizā, no -3 soļiem, par tumšu, līdz +3, par gaišu.
Kompromisi ir reāli, nevis tikai skaitļi. Ar lampu apgaismotā portreta telpā pie EV 7 un ISO 400 f/2 dod ērtu 1/125s slēdža laiku. Aizveriet līdz f/16 dziļākai asajai zonai, un mērītājs tagad grib 1/2s, sešus soļus lēnāk un tālu aiz robežas, ko roka spēj noturēt mierīgi. Manuālajā režīmā attēls vienkārši kļūst sešus soļus tumšāks, kamēr jūs neatdodat gaismu atpakaļ; režīms A jums bez ierunām piešķirtu to pussekundes slēdža laiku. Risinājums ir statīvs vai daļu no šiem soļiem atdot ar ISO, nevis slēdža laiku. Ieleja pēcpusdienas saulē tādas problēmas reti rada: pie EV 14 f/16 joprojām var fotografēt ar 1/60s. Osta krēslā ir EV 4 un sākas ar ISO 1600: f/2 joprojām izdodas no rokas ar 1/60s, f/5.6 nokrīt līdz 1/8s, un f/16 vajag pilnu sekundi, atkal statīva teritorija.
Biežāk uzdotie jautājumi
Tas ir vienīgais attālums no objektīva, kas tiek projicēts uz sensora kā patiess punkts. Objektīvs vienlaikus var fokusēties tikai vienā attālumā, tāpēc fokusa plakne ir šis attālums, izstiepts plakanā plaknē pāri visai ainai. Viss, kas ir tuvāk vai tālāk, nonāk uz sensora kā mazs disks, nevis punkts, un tieši to mēra asuma dziļums.
Jo patiesi ass vienmēr ir tikai fokusa plakne. Viss pārējais kadrā tiek attēlots kā izplūduma disks, kura izmērs aug līdz ar attālumu no šīs plaknes, un pietiekami mazs disks paliek zem acs izšķirtspējas robežas un joprojām šķiet ass. Šai pielaidei ir nosaukums, izplūduma aplis, un uz tā balstīts katrs asuma dziļuma skaitlis.
Nē. Diafragma nekad nepārvieto fokusa plakni, to dara tikai fokusa gredzens. Diafragma maina to, cik ātri disks aug, attālinoties no šīs plaknes: plata diafragma, piemēram, f/2, laiž cauri resnu gaismas konusu, tāpēc disks aug ātri un asā zona ir tieva. Šaura diafragma, piemēram, f/16, laiž cauri tievu konusu, tāpēc disks aug lēni un asā zona ir daudz dziļāka abās tās pašas plaknes pusēs.
Fokusa plakne ir viens attālums: vienīgā vieta, uz kuru objektīvs patiesībā ir fokusēts. Asuma dziļums ir attālumu diapazons pirms šīs plaknes un aiz tās, kura izplūduma disks vēl ir pietiekami mazs, lai to dēvētu par asu. Viena plakne, viens skaitlis; asuma dziļums ir ap to veidota zona, ko nosaka diafragma, fokusa attālums un tas, cik tālu atrodas pati plakne.
Uz aci. Tuvplānā asā zona ir sīka: ar 50 mm objektīvu pie f/2 un aci 50 cm attālumā tā ir apmēram centimetru dziļa, tāpēc fokusēšana uz degunu, dažus centimetrus tuvāk, atstāj acis redzami izplūdušas. Fokusējiet uz tuvāko aci, un, ja vajag abas acis asas, fokusējiet starp tām un nedaudz aizveriet diafragmu: Focus Lab portretā 51.5 cm pie f/5.6 dod abas.
Bokeh bumba ir neasas gaismas izplūduma disks. Tas aug līdz ar diafragmas platumu un gaismas attālumu no fokusa plaknes, tāpēc plata diafragma un gaisma tālu aiz objekta dod lielas bumbas, bet diafragmas aizvēršana tās sarauj līdz mirdzumam. Tā forma ir diafragmas forma: apaļa, kad diafragma ir pilnībā atvērta, un daudzstūris ar vienu malu uz katru lapiņu, kad taisnas lapiņas to aizver.
Objektīvs lauž gaismu, kas iet cauri vienam punktam pie tā centra, tāpēc stars, kas iziet no ainas augšas, beidzas apakšā, bet stars no kreisās puses beidzas labajā pusē. Tā vienkārši objektīvs veido attēlu, uz matētā stikla, uz filmas vai uz digitālā sensora. Kameras skatu meklētājs vai ekrāna priekšskatījums to pēc tam apgriež atpakaļ pareizi, vai nu optiski ar spoguli un pentaprismu, vai programmatūrā.
Diafragma, slēdža laiks un ISO kopā nosaka, cik gaiša ir fotogrāfija: ekspozīcijas trijstūris. Mainiet vienu, un, lai saglabātu to pašu spilgtumu, jāmainās vienam no pārējiem diviem. Paplašiniet diafragmu, palēniniet slēdzi vai paaugstiniet ISO, un fotogrāfija kļūst gaišāka; sašaurinot diafragmu, paātrinot slēdzi vai pazeminot ISO, tā kļūst tumšāka.
Mazāka diafragma, lielāks f skaitlis, ir mazāks caurums, un mazāks caurums laiž cauri mazāk gaismas: aizverot no f/2 līdz f/16, gaisma samazinās līdz 1/64. Lai iegūtu tādu pašu spilgtumu, sensoram jāvāc gaisma ilgāk, tāpēc diafragmas prioritātes režīms palēnina slēdzi ikreiz, kad aizverat diafragmu. Focus Lab portreta telpā tas nozīmē, ka slēdža laiks nokrīt no 1/125s pie f/2 līdz pussekundei pie f/16.
Kā praktisks noteikums, aptuveni viens dalīts ar fokusa attālumu: apmēram 1/50s 50 mm objektīvam. Focus Lab to nedaudz atvieglo, tāpēc rokas trīcēšana sāk būt redzama pie 1/40s un lēnāk. Statīvs šo trīcēšanu novērš pilnībā, tāpēc Focus Lab ļauj to ieslēgt pirms fotografēšanas.
Jā. ISO pastiprina signālu, ko sensors jau ievācis, nevis savāc vairāk gaismas, tāpēc tā pati pastiprināšana, kas padara fotogrāfiju gaišāku, pastiprina arī troksni, graudainību un plankumus, kas redzami vienmērīgos laukumos. Focus Lab šis troksnis ir tikko redzams zem aptuveni ISO 3200 un skaidri redzams pie ISO 12800.
Tie ir ekspozīcijas režīmi. M ir manuālais, Focus Lab noklusējums: jūs paši iestatāt diafragmu, slēdža laiku un ISO. A ir diafragmas prioritāte: jūs izvēlaties diafragmu, un kamera izdomā atbilstošu slēdža laiku. S ir slēdža prioritāte: jūs izvēlaties slēdža laiku, un kamera izdomā diafragmu. Ekspozīcijas mērītājs rāda, cik tālu rezultāts ir no pareizas ekspozīcijas, no -3 soļiem līdz +3.
Jā. Bez reģistrēšanās, bez konta, un viss uz sola darbojas jūsu pārlūkā.
Tad ļaujiet imagic atrast kadrus, kas patiešām nonāca uz plaknes
imagic vērtē katru fotogrāfiju fotosesijā pēc asuma, ekspozīcijas, trokšņa, kompozīcijas un detaļām, lokāli jūsu datorā, nekas netiek augšupielādēts, un automātiski izvēlas asāko kadru no katras kadru sērijas. Bezmaksas 500 eksportu izmēģinājums, maksājumu karte nav vajadzīga.